GRĀMATA | IZVILKUMS | RECENZIJAS | PASŪTĪT | ATVĒRŠANA | FOTOGRĀFIJAS | GLEZNAS | KONTAKTI ENGLISH

Recenzijas

Vaira Vīķe-Freiberga | Anna Žīgure | Guntis Bērziņš | Māra Zirnīte

 

Vaira Vīķe-Freiberga

Ir tāds teiciens, ka katrs mūžs esot romāna vērts, un tas īpaši labi attiecas uz to latviešu mūžiem, ko radikāli mainīja Otrais Pasaules karš un tā sekas. Atmiņas un individuāli mūža stāsti nav tas pats, kas daiļliteratūra, bet sniedz neaizvietojamu aculiecinieku vēstījumu, kam ir arī dokumentāla un vēsturiska vērtība. Tie sniedz tieša, individuāla pārdzīvojuma atspulgus, kādus nevaram atrast vispārīga rakstura vēstures grāmatās.

Vaira Vīķe-Freiberga, Latvijas Valsts prezidente 1999 - 2007


Anna Žīgure

Lidijas grāmatu izlasiju, un man tā bija ļoti interesanta - domāju, kā ari citiem lasītājiem, vismaz tai paaudzei, kas pieredzējuši to pašu.

Viņa ir bijusi stiprs cilvēks, jo bija arī tādi, kas salūza. Grāmata ir arī aizkustinoša - tik daudz mīļuma! Un vēstules...Tas viss būtu labs pamats kādam romānam!

Ļoti vērtīgi ir tas, ka tik daudz un labas kvalitātes fotogrāfijas.
Un, protams, papildvērtība, ka tulkots arī angļu valodā.

Anna Žīgure - rakstniece, tulkotāja, bijusī Latvijas vēstniece Somijā


Guntis Bērziņš

Vienas jaunas grāmatas atvēršanu, varētu teikt, ka tai sākās sava dzīve – tā "iziet tautās".

Es personīgi šo grāmatu, Lidijas Mednes atmiņas, ......es grāmatu uztvēru divos līmeņos.

Pirmkārt es to uztvēru kā aprakstu par kara beigu posmu Latvijā un Vācijā un par sekojošo trimdas dzīvi, gan bēgļu nometnēs, gan vēlāk mītnes zemē Austrālijā.

Mani visvairāk uzrunāja šis kara beigu posms.

Lidija Medne (toreiz Krēle) kā jauna medicīnas studente pieteicās darbam Latviešu Leģiona lazaretē, ko dibināja laikā, kad Padomju armija 1944.g. ienāk Latvijā. Grāmatā viņa stāsta par šo dramatisko laiku.

Mani īpaši aizkustināja viena grāmatā aprakstīta epizode, kurā Lidija apraksta šķiršanos no mātes. Māte bija direktore bērnu namā un Padomju armijai tuvojoties Rīgai māte gaida transportu lai bērnu namu evakuētu uz Kurzemi. Lidijas lazarete arī tiek evakuēta un Lidija vēl sazvanās ar māti, kura saka, ka arī būs uz tā paša vilciena, pēdējā kas aiziet no Rīgas. Diemžēl šajā sajukuma dienā bērnu namam solītais transports neatnāk, bet māte, aiz pienākuma pret bērniem paliek ar tiem, jo visi citi bērnu nama darbinieki ir aizbēguši. Tā arī ir Lidijas pēdējā saruna dzīvē ar savu māti! Šī epizode man atgādināja, cik skaudri var būt cilvēku likteņi šāda juku laikā.

Otrais līmenis, kā uztvēru šo grāmatu ir kā apraksts par stipru, enerģisku, sabiedrisku un gaišu latviešu sievieti. Bija vajadzīgs stiprs raksturs, lai medicīnā neapmācītai strādātu par māsu un asistētu operācijās kara slimnīcā un koptu ievainotos karavīrus.

Tāds bija vajadzīgs arī pēc kara bēgļu nometnēs, kā arī sākuma gados Austrālijā, lai ar ģimeni un maziem bērniem izveidotu jaunu dzīvi jaunajā mītnes zemē. Grāmatā Lidija apraksta, ka Sidnejā vīrs Elmārs strādājis pa dienu, bet viņa, kā māsa, pa nakti, lai sakrātu naudu mājas iegādei.

Neskatoties uz visu to, grāmata arī iezīmē Lidijas rakstura gaišumu, jo viņa ar sajūsmu apraksta skaistos brīžus tā laika dzīvē – kā viņas ar māsu Elgu bijušas lielas dziedātājas, kā viņa Hamburgā iepazinās ar nākošo vīru Elmāru, kā Hamburgā nodarbojās ar airēšanas sportu un kā Vācijā Pinnebergā nodibināja jaunu korporāciju Zinta.

Lidijas sirdslieta bija gleznošana un viņa vēlāk dzīvē izglītojās šajā laukā un daudz gleznoja, arī nodarbojās ar keramiku, un vēlāk rīkoja arī personālizstādes.

Lidija bija no paaudzes pirms manis un tādēļ es viņu iepazinu tikai, kad pats pieaugu Sidnejā, jau senajos 60-os gados. Kā viņa pati sevi apraksta, viņa bija ļoti sabiedriska – strādāja sestdienas skolā, palīdzēja Latviešu namā, darbojās bērnu nometnēs, ieņēma dažādus amatus Zintā, bija viena no Mākslinieku apvienības dibinātājām, rīkoja mākslas izstādes, un darīja daudz ko citu.

Tādu arī es viņu atceros – kā draudzīgu, gādīgu un ļoti enerģisku sievieti.

Manuprāt, Astrīda, viņas meita, Tu esi veikusi lielu un rūpīgu darbu sastādot šo grāmatu, kopā ar Viju Sieriņu. Jo saturiski grāmata bagātinās to zināšanu klāstu, kas stāsta par šo laiku, ko Latvijā jau sauc par "veco trimdu" un kas jau ātri iet aizmirstībā.

Tajā pašā laikā tās ir atmiņas par vienu stipru un enerģisku latviešu sievieti, kas tika ierauta šajā vētrainajā kara un pēckara laikā, un kā viņa sekmīgi tika galā ar šo laiku.

Paldies Jums, Astrīda un Vija.

Guntis Bērziņš, Lūcijas un Arvīda Bērziņu dēls un bijušais Saeimas deputāts


Māra Zirnīte - Atdzīvinātās atmiņas atsauc laikmetam raksturīgās sejas un vaibstus

Viss sācies caur bērnības atmiņu logu

Katra cilvēka dzīve ir kā mezgliņš plašā tautas vēstures tīklojumā. Ja rakstītājam ir mākslinieka acs, tad atmiņas atdzīvojas krāsās, tēlos, dzīves epizodēs. Palūkojieties vien, cik cilvēku glabā Lidijas Mednes atmiņas. Bērna acīm skatīti tādi ievērības cienīgi notikumi kā arhitekta Paula Kundziņa projektētās jaunās baznīcas celšana. Pie kam zemi, uz kuras cēla baznīcu un arī Viesītes jauno pamatskolu, pilsētai dāvinājuši cienījami ļaudis – profesora Paula Stradiņa ģimene. Baznīcu atklāja pirmais mācītājs Kārlis Kundziņš. Mazais Āžu miests, sekojot meitenes skatam, izaug liels, raibs, interesantiem cilvēkiem un notikumiem bagāts. Rosīga ir 20. un 30. gadu Viesīte. Tajā ir daudz veikalu, kuros tirgojas gan latvietis Miesnieka kungs, žīds Ķeveļevs un baltvācietis Osterhofs. Sabiedrībā labi pazīstami abi Lidijas vecāki – tēvs pamatskolas pārzinis un māte skolotāja. Ģimene dzīvo skolā pārziņa dzīvoklī. Turpat līdzās ir doktorāts, virsmežniecība, zobārsts, kurpnieka un drēbnieka darbnīcas – vesels sabiedriskais centrs, ko uzrauga un aprūpē vecie Strodi (Paula Stradiņa vecāki).

Individuālais vērojums pārliecina ar tiešo klātbūtni. Cilvēks pieaug, un no mīlestības pilnās, aprūpētās bērnības tiek iemests dzīvē, kurā pavisam ātri ienāk nesaudzīgā kara laika realitāte. Atmiņas ved cauri izturības pārbaudei, kad Lidija sāk strādāt Latviešu leģionāru slimnīcā. Aprakstītais sniedz retu liecību par pieredzi, kurā nav nekā cita kā ievainoti, sakropļoti cilvēki, kam nepieciešama palīdzība, ja ne vairāk – tad mierinājums. Nākas sadzīvot ar nāvi un kara apstākļiem, kad bombardēšana ir ikdiena. Satrūkst laimīgās ģimenes saites – māte paliek Latvijā, no nedziedējama ievainojuma Vācijā nomirst māsa. Nākas atvadīties no tēva, kurš aizbrauc uz ASV, lai nekad vairs nesatiktos. Tāda ir Lidijas paaudzes iezīme – ar saknēm Latvijā, bet galotni, un arī kapu kopiņām – dažādās pasaules zemēs. Paaudze, kura saņēma negribētu rūdījumu.

Personīgo vēstuļu iespraudumi atjauno dzīves izjūtu, sapņus, cerības, kas palīdzēja pārvarēt tuvinieku atšķirtību. Tie ir kā atsevišķi dzīves gabaliņi, kas ļauj iztēloties veselumu. Tāds uzdevums arī sarakstītajam atmiņu tēlojumam. Svarīgi, ka pēcnācēji to izprot un novērtē.

Savās atmiņās Lidija Medne nevienu neapsūdz un nenosoda. Visu to, kas veidojis un iespaidojis dzīves gājumu, viņa apraksta konkrēti, paļāvībā uz notikušā realitāti. Kā tas jau bijis parasts no agras bērnības. Tas ir viņas spēks, un varbūt arī mākslinieces daba – bērnība ir un paliek tas logs, caur kuru viņa skatās un vērtē dzīvi sev vien raksturīgā veidā.

Māra Zirnīte, Nacionālās mutvārdu vēstures krājuma pētniece LU Filozofijas un socioloģijas institūtā


Viesīte. Divas māsiņas – Pirmā diena skolā – 2. X 1929. g. Lidija un Elga. Lielāk>>



Skolotāji un mūsu ģimene Viesītē, Stradiņu mājas skolā. No kreisās puses Anna ar Elgiņu Krēles, Lidija priekšā, un 2. no labās puses Vilhelms Krēlis. Lielak>


Klavierstudija – Viesīte 1933. g. Cimmermaņa kundze ar klavieru skolniekiem: pirmā rindā, pirmā no kreisās puses Lidija, otrā no kreisās – Cimmermaņa kundze; trešā no kreisās – skolotāja Bētiņa jkdze. Otrā rindā pirmā no kreisās – Elga; sestā no kreisās – Millija [Bisniece].
Foto: P. Grundmans, Viesītē. Lielāk>>



Pirmais gads ģimnāzijā [Lidijai]. 1937. g. augustā. No kreisās puses Anna, Lidija, Elga un Vilhelms Krēļi. Lielāk>>


Zasā 1939. g. Jāņos. No kreisās puses Elza Birze [Žukiņš, Annas Krēles pusmāsa] ar viņas bērniņiem [Ilmārs un Maija], Lidija vidū, un Kārlis Birze, Elzas vīrs, labā pusē. Lielāk>>

 
© Astrīda Mednis. All Rights Reserved. Web design by Ojārs Greste